-Ej ieskrieties!- Apķēru kabineta rokturi un iegāju kabinetā. Ieraudzīju Emetu. Viņš uzreiz paskatījās uz mani. Nopūtos. Gāju pie viņa. Aiz manis ienāca Damians.
-Sveiks.- Pienācu pie Emeta galda. -Piedod par rītu. Es vakar sabesījos, aizgāju gulēt un šodien man nebija uzlikts modinātājs. Es nezināju, ka biji man jau pakaļ.- Atvainojos. Nopūtos. Emets raudzījās man tieši acīs. Nezinu, vai viņš man ticēja.
-Tev vakar bija kaut kas ar Damianu?- Apjuku. Es īsti neko neatceros no vakardienas vakara. Nevar būt, ka mums kaut kas bija, lai gan es atceros to, cik uzbudināta un pielipusi biju pie Damiana pēc Samuela ballītes.
-Nē.- Īsi atbildēju. -Kāpēc tu tā domā?-
-Damians man pateica to, ka jums vakar bija ļoti dziļas pārrunas un viskautkas cits.- Nopietni? Kādēļ Damians to pateica? -To, ka tu esi izklāstījusi visas savas jūtas un viņu noskūpstījusi. Damians pasmējās un teica, ka, ja pat tu skūpsti mani, tu vienmēr gribēsi viņu, ka tu pati esi to teikusi.- Ko Damians atļaujas? Apsēdos Emetam blakus.
-Neklausies Damianā. Viņš ir tik ļoti patmīlīgs, ka pat slikti metas.- Tā nav, bet man vajadzēja to pateikt. Damianam bija visas tiesības tādam būt, jo viņš patiešām bija ideāls.
-Es tev vispār patīku?- Piekrītoši pakratīju galvu.
-Tu man jau Grieķijā patiki. Man patika tas būs vaibs.- Pasmaidīju. Pieliecos un uzspiedu puisim skūpstu uz vaiga.
---
-Un tu tagad skrien no manis? Dabūji jaunu puisi ar ko paspēlēties?- Apstājos. Es taisījos iet uz meiteņu ģērbtuvi, lai pārģērbtos uz sportu. Šajā nebija daudz cilvēku parasti, kas ir žēl.
-Kurš ar kuru te spēlējas, Damian?- Iesmējos un pagriezos pret viņu. -Vienkārši ej un drāz visas skolas meitenes kā agrāk, bet lūdzu liec mani mierā.-
-Ah, lellīt, tu neesi sapratusi?- Viņš pasmīn. -Tu neizspruksi no manis.-
-Es nezinu kādas romantiskās grāmatas atrodas tavā galvā, bet izmet tās. Man šis nepatīk.- Piegāju pie puiša tuvāk. -Es nesaprotu vienu, kādēļ jāstāsta kaut kādi sūdi Emetam?- Es tiešām biju dusmīga.
-Daļa bija sūdi, atzīstos, bet ne pilnībā viss.- Viņš pienāca man nedaudz tuvāk. Ko? Kas no visa nebija meli?
-Par ko tu runā?- Es biju apjukusi. Nejau es viņam pateicu visu, ko domāju par viņu pašu. Ceru, ka nē. Damians nāca man tuvāk līdz es piespiedos pie sienas. Sasodīts, sasodīts!
-Gribi zināt, kas notika vakar?- Viņš pasmīnēja. Nevarēja notikt nekas traks, vai ne? -Gribi, ja?-
-Jā.- Vēsi atbildēju. Vismaz centos. Puisis pieliecās man tuvāk. Es pagriezu galvu tā, lai mēs nebūtu tik tuvu. Es zinu, ka nespēšu novērsties citādāk.
-Tu žēlojies, ka izdrāzu Zoju.- Viņa pirksti pieskārās manai sejai, un puisis uzlika skūpstu uz mana kakla. Nopūtos. Kādēļ viņš to dara? -Tu skūpstīji manu kaklu.- Paskatījos uz viņu.
-Tu melo!- Viņš noraidoši pakratīja galvu.
-Tu darīji šādi.- Puisis satvēra manu plaukstu un pārbrauca pāri ar to pāri savām biksēm, kur bija loceklis. Noņēmu uzreiz roku. -Tu teici, ka mēs varētu.- Noraidoši pakratīju galvu. Es neietu tik tālu. Es to nevarētu.
-Un zini, kas ir labākais.- Viņš pasmīnēja. Puisis pagrieza manu seju pret sevi. Ieskatījos viņa acīs. Varēja manīt, ka Damians juta varu pār mani. -Tu teici, lai es izvēlos tevi.-
-Tu melo!- Manas krūtis cilājās ļoti strauji. Es biju sastresojusies tik ļoti.
-Tādēļ es neuzskatīju pareizi, ka tu saki, ka gribi mani un lien pie Emeta, jo acīmredzami jums tur nekas nesanāks. Nevajag lauzt mazā puišeļa sirdi, lellīt.-
-Jaunieši, jums nevajadzētu doties uz stundu.- No gaiteņa gala atskanēja angļu valodas skolotājas balss.
-Atvainojamies!- Es iesaucos un paskrēju garām Damianam. Viņš noteikti, ka melo, bet ja nu nē? Ja nu es patiešām to visu izdarīju.
---
-Anastasij, esi sporta stundā, nevis lidinies pa savām domām!- Sporta skolotāja man aizrādīja. Mēs spēlējās volejbolu. Man tas it kā padevās, tikai ne šodien. Es nevarēju kaut ko tādu izdarīt. Es neesmu spējīga. Man ir jābeidz lietot alkohols. Tas mani slikti ietekmē. Ļoti slikti. Zvans noskanēja. Nopūtos. Aizgāju nedaudz apsēsties.
-Tev viss labi?- Emets pienāca pie manis. -Kas notika?-
-Damians mani tik ļoti besī.- Nopūtos.
-Beidz domāt par viņu.- Piecēlos. Laikam nav labi, ka es stāstu visu Emetam. Viņš ir tas ar kuru cenšos kaut ko veidot, bet es sūdzos par Damianu. Izgājām no sporta zāles. Pamanīju Damianu. -Man ir jāiet uz treniņu.- Pasmaidīju Emetam. Viņš pieliecās un uzspieda man uz lūpām skūpstu. Es atbildēju tam.
-Atā, Emet.- Pasmaidīju un iegāju meiteņu ģērbtuvē.
-Uu, stāsti, kas jums ir ar Emetu.- Gabriela pieskrēja pie manis.
-Mēs cenšamies kaut ko.- Iesmējos. -Bet tu zini...-
-Tā Damiana patikšana.- Gabriela nopūtās. Tieši tā. -Bet Damians nav tevis vērts, nesaprotu, kas tev tajā puisī patīk. Kā arī jūs pēdējā laikā esat tik tuvi, kas notiek?-
-Tu esi daudz ko palaidusi garām slaistoties apkārt Ostinam.- Abas iesmējāmies. -Varam rīt satikties. Es tev visu labprāt izskaidrotu.-
---
-Un tu ar mani tagad nerunāsi par to, ka es tev pateicu taisnību?- Paskatījos ārā pa logu.
-Tev nebija tiesību Emetam neko tādu teikt un vēl pie tam melot.-
-Kurš te būtu runājis par melošanu.- Puisis iesmējās. -Kā ar tavu randiņu šodien? Ka tik Emetam nebija treniņš šodien līdz vēlam vakaram.- Es pavisam aizmirsu. Nopūtos. Apstājāmies pie mājas. Es uzreiz izlecu ārā no mašīnas. Es ienīstu Damianu. Atslēdzu, iegāju iekšā mājā un aizcērtu durvis. Damians tās attaisīja.
-Necērt tās nolādētās durvis!- Iesmējos un pagriezos pret viņu.
-Tu esi manās mājās, es daru, ko es pat vēlos!- Iesmējos. -Es tev vairs neļaušu spēlēties ar mani tikai tad, kad tev ir garlaicīgi.-
-Anastasij, fuck you.- Damians noteica.
-Tu jau gribētu, Damian. Tas ir viss, ko tu vēlies.- Nopūtos. Viņš iesmējās.
-Ja es tik ļoti vēlētos tevi izmantot un spēlēties ar tevi, tu domā, ka es būtu vakar atteicis, lellīt?- Damians pienāca man tuvāk. -Ja es tik ļoti to gribētu, tu jau sen būtu izdrāzta kā tāda slut un nekad ar mani šitā nerunātu.- Mana sirds pukstēja tik strauji.
-Tu esi tik nožēlojams, Damian.- Ievilku elpu. -Tu tikai un visus izmanto. Tev mammas mīlestība bērnībā pietrūka?- Damians pienāca pie manis un satvēra ar mani aiz kakla.
-Nekad tā nerunā, saprati?- Piekrītoši pakratīju galvu. -Tagad atvainojies.-
-Ej ieskrieties, Damian! Es neesmu tava lellīte.- Pagrūdu viņu. -Es tevi tik ļoti ienīstu!- Puisis pienāca pie manis. Paraudzījos uz viņu. Tik daudz naida viens pret otru. Damians satvēra manu seju savā rokā, un es sajutu viņa lūpas uz savējām. Manī viss uzsprāga. Kas notiek? Es neko nesaprotu. Tik daudz.
-Tu mani neienīsti.- Damians atrāvās un pagāja malā, tieši nozvanēja zvans pie durvīm. -Never vaļā. Nevajag.- Es aizskrēju pie tām un attaisīju tās.
-Damians ir šeit? Viņš man zvanīja.- Zoja stāvēja man pretī.
Fantastiski.
Uj...šī daļa ir vienkārši samesta un ātri uzrakstīta, bet meh.
