-Labrīt.- Dzirdēju čukstus savā ausī.
Atvēru acis un paskatījos uz Reini.
-Cik ir pulkstens?- Nočukstēju miegainā balsī.
-Pus divi.- Reinis noteica, pieliecās man klāt un viegli uzspieda lūpas uz mana vaiga.
-Mazais, es aizbraukšu, man ir darīšanas.- Reinis sakot paņēma savu jaku.
-Paliec.- Es viņam lūdzu.
-Es nevaru. Drīz būšu atpakaļ.- Reinis noteica.
-Kas ar māju, nav kādas ziņas No Kristapa?- Jautāju.
-Visu noskaidrošu. Kad piecelies, vannas istabā ir tīrs dvielis, ja nu gribi ieiet dušā, un virtuve ir tavā rīcībā.- Viņš pasmaidīja un izgāja no istabas.
Apmēram stundu vēl pagulšņāju un iegāju dušā.
Iznākusi no dušas, uzvilku atpakaļ Reiņa maiku, jo manas drēbes mazliet oda pēc dūmiem.
Aizgāju uz virtuvi, uzliku vārīties ūdeni.
Pa mājās durvīm kāds ienāca.
-Tas gan bija ātri.- Domādama, ka tas ir Reinis noteicu.
Virtuvē ienāca puisis, muskuļots, tumšiem matiem, tik pat tumšām acīm kā Reinim un tetuvetām rokām.
Viņš apstulbis skatījās uz mani.
-Kas tu esi un ko tu šeit dari?- Trīcošā balsī jautāju.
-To pašu es varētu jautāt tev.- Viņš pētīja mani.
-Reiņa šeit nav.- Mazliet pavilkdama maiku uz leju teicu.
-Man viņu nemaz nevajag. Es esmu Reiņa brālis, Maiks. Kopš kura laika tad mans brālītis uz šejieni ved meitenes?- Viņš nosmējās.
Neatbildējusi izņēmu krūzi no plauktiņa un sāku taisīt sev tēju.
-Un tu man neko nepaskaidrosi? Ko tu šeit dari bez Reiņa?- Viņš izbrīnīts jautāja, apsēžoties uz krēsla pie letes.
-Viņam bija darīšanas.-Turpinot iesākto atbildēju.
-Un kas tu par izredzēto, ka šeit vispār atrodies?- Maiks nosmējās.
Man iezvanījās telefons, zvanīja Līna. Neatbildējusi Maikam es pacēlu klausuli.
-Akdievs, es tikko uzzināju, tev viss labi, kā tu jūties?- Līna satrauktā balsī nobēra.
-Man viss labi, nebūtu Reiņa, es visticamāk būtu palikusi mājā.- Noteicu uzmesdama skatienu Maikam, kurš uzmanīgi klausījās manu sarunu.
-Un tu pati?- Jautāju Līnai.
-Krists mani savāca pirms tas viss notika. Kā tas vispār sākās?- Līna vēljoprojām uztrauktajā balsī ātri noteica.
Pagāju mazliet tālāk no Maika.
-Man nav ne jausmas, es jau gulēju, viss ko es redzēju, ka visa viesistaba bija liesmās.- Es atbildēju Līnai.
Saruna pārtrūka.
Paskatījos telefonā, šeit gandrīz vispār nebija zonas.
Nopūtos un atgriezos pie savas tējas krūzes.
-Ak tad Reinis ir tavs dzīvības glābējs, nesaceries par daudz, viņš tevi ātri vien salauzīs- Maiks nosmējās.
Nepievēršot viņam uzmanību, paņēmu savu tējas krūzi, devos uz viesistabas pusi.
Pēkšņi no rokām izslīdēja krūze, nokrita pie zemes un sašķīda.
Centos salasīt lauskas, bet pārgriezu roku.
-Au!- Klusā balsī iesaucos.
-Tak prātīgāk.- Maiks noteica, pienāca man klāt un turpināja -Es savākšu, tagad nāc, palīdzēšu tev tik galā ar brūci.-
Viņš aizveda mani pie letes, pats aizgāja pie skapīša un sāka rakņāties.
Mājā ienāca Reinis.
-Mazais, man ir labas ziņas un vēl labākas ziņas.- Reinis pakliedza.
Ienākot virtuvē, viņš uzmeta skatienu man, ieraudzījis manu roku, kura ir asinīs, viņš dusmīgi paskatījās uz Maiku un gāja viņam tuvāk.
-Ko tu viņai izdarīji?- Reinis uzkliedza Maikam.
-Reini es pati, man saplīsa krūze un es sagriezu pirkstu.- Teicu Reinim.
Viņš pienāca man klāt un paņēma manu sagriezto roku sev plaukstās.
-Tev stipri sāp?- Ar žēlām acīm jautāja Reinis.
-Viss būs labi.- Es pasmaidīju.
Maiks pie mums pienāca, nolika ūdeņradi un plāksteri.
-Tiec ar to galā.- Maiks nomurmināja uzmetot skatienu Reinim un aizgāja savākt saplīsušās krūzes lauskas.
Reinis prātīgi notīrija brūci un uzlīmeja plāksteri.
-Kas tās par labajām un vēl labākām ziņām?- Jautāju Reinim.
Viņš pagaidīja, kad Maiks iziet no virtuves un tad sāka. - Tātad labās, es atvedu tavas mantas, tās ir mašīnā, līdz tavai istabai liesmas nebija tikušas.-
Es pasmaidīju.
-Un vēl labākas ziņas?- Jautāju.
-Tev kādu laiku būs jāpadzīvo šeit. Kristaps runāja ar jūsu vecākiem, viņi teica, ka māju atjaunos, liekus jautājumus pat neuzdeva.- Reinis smaidīdams teica.
-Un Kristaps? Kur viņš paliks.- Domīgi vaicāju.
-Pie Lindas.- Reinis teica pieliecās pie manis un iedeva man maigu buču uz pieres.
Virtuvē ienāca Maiks un piegāja pie ledusskapja.
-Ko tu te vispār dari?-Reinis norūca un paskatījās uz Miku.
-Es netaisos palikt vienā mājā ar tēvu un Sofiju.- Maiks atbildēja.
-Tēvs ir Latvijā?- Reinis bija izbrīnīts.
-Ir gan, jā. Varbūt iepazīstināsi mani ar "mazo"?- Maiks nosmējās.
-Tu viņu tā nesauksi, tā ir Keita, viņa šeit kādu laiku padzīvos.- Dusmīgi noteica Reinis.
-Un izskatās, ka arī tu šeit kādu laiku padzīvosi, ja tēvs ir te.- Maiks pagriezās pret Reini.
Reiņa seja savilkās dusmās.
Viņiem laikam nebija pārāk labas attiecības ar tēvu.
-Ejam ienest tavas mantas?- Reinis sacīja un paskatījās uz mani.
-Ejam.- Es pasmaidīju.
Aizgājām līdz Reiņa mašīnai un visas mantas aiznesām uz istabu, kura laikam uz kādu laiku kļūs par manu.
Reinis paņēma daļu no manām drēbēm un ielika mazgāties, jo tās bija savilkušās ar dūmu smaku.
Aizgājām uz viesistabu un sākām skatīties televizoru.
Pienāca vakar un aizgājām uz istabu.
Es noskūpstīju Reini, viņš skūpstam atbildēja.
Mēs iekritām gultā, Reinis man uz gūlās virsū.
-Mazais, tu mani padari traku.- Reinis iečukstēja man ausī.
Viņš sāka man skūpstīt kaklu, pavilcis maiku uz augšu viņš saka glāstīt manu vidukli, sniedzoties līdz krūtīm.
Kad viņš pieskārās manām krūtīm, es uzsitu pa viņa rokām.
-Labāk nē.- Es nočukstēju.
-Tu nevari tā darīt.- Reinis noteica un apgūlās man blakus.
-Tu mani padari traku, un tad viss...- Reinis nomurmināja.
Es klusēju.
Viņš piecēlās kājās un devās uz durvju pusi.
-Kur tu?- Es klusu jautāju.
-Iziešu laukā.- Viņš pateica nopietnā balsī un aizgāja.
Es palīdu zem segas, domāju par Reini, kur viņš tā pēkšņi varēja aizbraukt, kāpēc viņš izskatījās tik dusmīgs.
Aizvēru acis un pēc pāris minūtēm aizmigu.