- Man ar tevi ir tik labi , - Kārlis klusi čukst man ausī .
Klinta tikai smaida , jo saprot , ka šo puisi ļoti mīl .
- Man drīz jādodas prom . - Klinta nočukst .
- Es negribu , - puisis pieglauž tuvāk Klintai un viņa jūt viņa elpu uz savas ādas , jūt kā pust Kārļa sirds - tā ir dzīva , - nebrauc prom , paliec ar mani . Klinta . Es . Tevi . Mīlu . -
- Tev ir skaista dzīve , man arī tāda būs . Laid . Palaid mani prom . - meitene čukst ar asaru kamolu kaklā . Viņa vēlās kaut nebūtu te atgreizusies un vēlreiz pabijusi kopā ar Kārli . Nebūtu jutusi viņa pieskārienus . Viņam ir sieva . Sieva .
- Tu nesaproti , - Kārlis iesāk , - Es nevaru bez tevis . Nepamet mani . Atkal . -
Klinta klusē . Viņa apzinās , ka būs nelaimīga , bet tas neko nemaina .
- Vēlos pastaigāties . - meitene pieceļas .
Izlien ārā no gultas pilnīgi kaila un meklē savas drēbes . Uzvelk apakšveļu un pa virsu savu gaiši zilo klietu , kas izskatās viņai ideāli , jo viņas garie brūnie mati liecas pāri krūtīm . Zilā kleita izceļ viņas brūno ādas krāsu .
Meitene iziet ar basām kājām ārā no mājas . Tā ir no koka , staigājas pa zaļo zāli , kas nav tik zaļa kā bērnībā . Tad , kad viņa iepazina Kārli .
