Back Again (H.S)

10

Pirms viņš ir kaut ko man pajautājis, es jau zinu viņa jautājumu, tādēļ es cenšos kaut ko ātri izdomāt pirms viņš ir to pajautājis vai kaut ko pateicis.

-Vai nav nekādas iespējas kā es varētu jums izlīdzēt? Nevis tikai maisīties pa kājām un būt pa traucēkli. - Es saku uz sedzot segu un uzlūkojot Hariju.

Viņš pienāk man klāt un notupjas pie gultas, skatoties man acīs.

- Džeida, tu neesi nekāds traucēklis un tu ne tik te maisies pa kājām. Tu jau esi izpalīdzējusi gana daudz reižu pat ja tu to neapzinies, bet es nevēlos riskēt ar tevi. Ja gadījumā ar tevi kaut kas notiktu, es sev to nepiedotu . Kur tev vispār ienāca šāda ideja prātā?- Harijs nosaka.

Es viņu vēroju īsu brīdi, aptverot viņu teikto un smaidam lēnām parādoties uz manām lūpām, bet kurš atkal ātri pazūd atceroties par šodien uzzinātiem jaunumiem.

Viņš paņem ar pirkstiem zem zoda paceļ man galvu uz augšu, liek man ieskatīties viņam acīs.

-Tā ir bijusi tikai viena reize-Es saku, nenovēršot manu skatienu no viņa.

-Tā nebūt nav, un ja tā būtu tikai viena reize, tad padomā plašāk, tu neizpalīdzēji tikai vienam bet gan uzreiz vairākiem, tas atviegloja viņu uzdevumu un palīdzēja tikt galā ar viņu problēmu, bet tas nav viss, jo tu palīdzēji ne tikai viņiem. - Harijs nosaka, pasmaidīdams cenšoties likt man justies labāk.

-Kam vēl esmu palīdzējusi?-Es apjukusi jautāju. Harijs brīdī paklusē un novēršas no manis.

-Man. - Viņš nosaka.

Jūtu acīs saskrienam asaras, pati nezinot kādēļ kļuvu tik emocionālā.

-Džeida? - Harijs izmisis nosaka jau atrodoties man blakus gultā, apkampis savas rokas apkārt man.

-Es nezinu kādēļ raudu. - Saku pasmejoties pati par sevi. Harijs pasmejas un noglāsta man galvu kā mazām bērnam.

Es astutēju savu galvu pret viņu krūškurvja, apliekot savu roku apkārt viņu rokai un lēnām aizveru acis.

Mēs šādi palikām, līdz mēs abi iemigām.

Pēc pāris nedēļām.

Pītera POV.

Es sašķobu seju pamanot, ka kārtējo reizi šodien mani apciemo Džons ar vienu no saviem miesassargiem.

-Es jau lēnām sāku pierast redzēt tavu pretīgo seju, Džon. - Es saku ar smīnu rotājamies man sejā.

-Tev derētu izvēlēties pareizos vārdus, kad runā ar mani. Tu esi vienīgais no visiem maniem ieslodzītajiem, kurš mani disrespektē un tam ir sekas. - Džons nosaka pieliecoties man tuvāk sejai.

Es paliecos pretī cik vien man tas ir atļauts ar visām ķēdēm man apkārt.

-Viņi to dara priekš sevis, nevis tādēļ, ka tevi respektē, Džon. Viņi to dara, lai aptītu tevi ap pirkstu un izdarītu savu gājienu, lai liktu tev izskatīties pēc pēdējā muļķa un cik man zināms viņiem tas ir izdevies. - Es lepni to nosaku, lai Džons to redzētu.

Viņš uzlūko vīrieti blakus viņam un pamāj uz mani. Pēc īsa brīža es jūtu dūri atvēzējamies un trāpot man. Es izpļauju ārā asins, kuras jau radušās mutē.

-Un pats Džons netaisās sasmērēt savas rokas, vajag kādu citu to izdarām. Tādēļ tevi nerespektē. - Nosaku iesmejamies. Viņš aptur vīrieti, kurš grasījās atkal veikt sitienu.

-Es te nenācu, lai klausītos tavā nolādētā sakāmajā-Džons saka.

-Ja nāc te tikai, lai ar tevi sadarbotos Džeidas lietā, tad vari iet kārties. - Es saku, nedomājot par neko piekrist.

-Domāju, ka tu šoreiz piekritīsi-Džons saka. Es paceļu uzaci uz augšu, ieinteresēts, kādēļ viņš ir tik pārliecināts par sevi.

-Kas tev liek būt tik pārliecinošam? - Es jautāju.

-Tikai muļķis atteiktos no pāris milioniem dolāru un garantētu drošību un brīvību - Džons saka, kas man liek iesmieties.

-Kāda drošība un brīvība garantēta, ja nevar tev uzticēties-Nosaku un kārtējo reizi noraidu viņa piedāvājumu. - Tad jau laikam būšu šis pirmais muļķis. -

Džons mirkli vēro mani neticēdams par manu atbildi.

-Es tevi uz brīdi atstāšu apdomāties Viņš nosaka un aiziet.

Pēc divām dienām.

Džons atnāk atpakaļ un es uz lūkoju viņu neminot ne vārda.

-Kaķis tavu mēli aprijis? - Džons saka, pārsteigts par manu klusumu.

-Tevī vēl nedaudz cilvēcības palicis? - Jautāju pamanot šķīvi ar sendviču un ūdens pudeli viņam rokās.

-Nekad nekas, ko jauks pateikt.-Džons nosaka padodot man ēdienu.

-Priekš kam tev mani tieši vispār tagad vajag, ne ātrāk, ne vēlāk? - Es aizdomājies jautāju.

-Redzu, ka esi apdomājis manu piedāvājumu. Tas tādēļ, ka mans plāns sāk izgāzties un kas vēl labāks, par to kā tevi ielikt šajā spēlē. - Džons saka.

-Tu esi pretīgs. - Es iesmejos un turpinu, - tev šī visa ir kāda spēle? - Nosaku.

-Man vajag tikai atbildi, jā vai nē. - Džons nosaka sakrustojot rokas.

Es apdomājis vēl minūti viņam atbildu. - Ja viss ko teici ir taisnība, es piekrītu. - Es nosaku. Džons nosmīn par manu atbildi un pienāk man tuvāk.

-Neuztraucies par to es parūpēšos.- Džons nosaka smīnam nepazūdot no sejas.

-Nedari neko muļķīgu, ja nē būsi tā pat kā izracis sev kapu.- Viņš piebilst, nākot un atbrīvojot mani no visām ķēdēm pie kurām biju pielikts kā dzīvnieks.

Es apmetu acis uz riņķi piebilstot. - Es zinu labāk kā darīt to. -

-Plānu izrunāsim, kad sakopsies- Džons saka un ved mani uz vietu, kur varu sakopt sevi, bet pirms izejam no vietas, kur atrodamies viņš man palūdz uzlikt apsēju ap acīm, līdz būsim nonākuši galā vietā.

Sveiki mīļie!

Zinu, ka daļa nav bijusi ilgu laiku un par to Ļoti atvainojos, bet lai nu kā, esmu atpakaļ ar šo jauno daļu. Jauku dienu vai vakaru. :)